Brīvība

/Skolā tika uzdots rakstīt eseju filozofijā. tēmas bija daudz. varbūt darīju muļķīgi - aizvēru acis un ar pirkstu iebakstīju satura rādītājā. brīvība. tad te nu būs mana eseja par brīvību/

Brīvība ir jebkuras ētiskās sistēmas centrālā tēma, kā arī katra konkrētā cilvēka tikumiskās atbildības izpausme. Brīvība nav pastāvējusi vienmēr, tā radās līdz ar personību. Brīvībai ir daudz šķautnes - gan politiskās, gan tikumiskās. Grūti teikt, kas ir brīvība kopumā, jo katram tā ir cita. Varbūt maniem vienaudžem tā ir iespēja dzīvot atsevišķi no vecākiem un neatskaitīties, varbūt kādam tā ir pilnīga vientulība, varbūt tā ir skaļa savu uzskatu propoganda. Es nezinu. It kā varētu specifiskāk runāt par tādām brīvības izpausmēm kā politiskā, reliģiskā, vārda vai kustību brīvība. Bet tās nav iespējam atdalīt. Vismaz man ne. Es runāšu par savu brīvību.

Vai es esmu brīva? Es pašķobu seju un izbolu acis, domāju. Nē, neesmu brīva. Vismaz ne tik brīva, cik gribētu vai varētu būt. Domāju, ka brīvībai traucē atkarības. Un tās ir katram. Ne jau narkotiku vai alkahola. Mums ir atkarība no sabiedrības. Es esmu atkarīga no cilvēkiem, ko mīlu, no lietām, kuras man patīk darīt un citiem šķietamiem sīkumiem, kas papildina manu dzīvi. Es nevaru būt brīva, ja man ir jārēķinās ar kādu.

Janvāris

hmmm.. fantastiska bilde, ne? man dikti patīk, man dikti patīk bildes. tiesa, tikai tās ar emocijām, neciešu bezpersoniskas, pozeru bildes. tām nav nekādas vērtības. tagad gaidu savu canon EOS 400d, lai beidzot varētu pati sākt knipsēt.
ai, dažubrīd liekas, ka visa man zināmā pasaule sadrūp, skolā nejuaki, nepatīk. un kad skolā man neiet labi, tad ir stresi. un kad man ir stresi, tad es palieku bezgala nejauka. un tad manas attiecības ar apkārtējajiem paliek divtik nejaukas. pati to neciešu. lielisko apzinos, ka dzīvē bez stresiem neiztikt, bet vienalga gribas tam iespītēties un teikt, ka nē! es varu dzīvot skaistu, mierīgu dzīvi! tā jau ir, arī man - gribu dzīvot skaisti un mierīgi, bet ne rutīnā. hah, te nu bija salikums - utopija. ceru, ka kāds prot tā dzīvot, un, ja patiešām tā izdodas, tad es labprāt pamācītos, kā tā dzīvot. dažkārt rokas nolaižas, kad esmu nesekmīga matemātikā un šķiet, ka nu vairs neko nevar darīt. tā 2diena pēc pedoģoģiskās sēdes bija briesmīga. raudāju, nežēlīgi. varbūt tāpēc, ka sen nebiju raudājusi, varbūt tāpēc, ka jutos pazemota, nav svarīgi. bet tajā brīdī viss sabrūk, neko gaišu vairs neredzi. katram tak tā ir bijis! un parasti tā notiek ar visnejēdzīgākajām lietām. un tad e spalieku tāda, kā pati sev nepatīku, kašķējos ne par ko, izgāžu dusmas uz tiem, kas tikai mani pabalsta - bezgala nejauka. jauki tomēr bija tajā pašā vakarā teātrī, atbrīvojos, noskaņojos un sajutu siltumu. nākamajā dienā viena aizbraucu uz baseinu, nopeldēju lielus attālumus, izlādējos un pamazām rehabilitējos. katram vajadzētu atrast savu veidu, kā pārvarēt to nelabuma sajūtu, kas griežas kaklā.
nevajadzēja tik nejauku pastāstu pie tik skaistas bildes. te prasās par mīlestību. bilde pieprasa, ko skaistu. un skaista man ir daudz. man ir Andris un man ir šī burvīgā mīlestība. zinu, ir nokritušas rozā brilles un to spožie stikliņi jau sen ir noteku caurulēs. jā, vairs nav iemīlēšanās, bet toties ir mīlestība. tīra, skaista mīlestība. jā, labi, bez strīdiem neiztikt un neiztikt bez greizsirdības, kašķiem, bet pat tam visam cauri vijas tikai jūtas, tikai mēs. nesen pārlasīju vecās dienasgrāmatas, tik ko sagājām ar Andri kopā, rakstīju: "es zinu, ka ar Andri būšu kopā ilgi, būšu kopā gadiem." hmm.. laikam jau tā arī sanācis. šomēnes, 15. datumā apritēja 2 gadi, kopš esam kopā - skaistākais laiks man. tie mīļie, jaukie sīkumi salasās un veido attiecības. mans wauwiņš! nemaz nezināju, ka spēju just tādu siltumu un laimi. kopš esam kopā un laimīgi, es esmu mainījusies, esmu palikusi mīlīgāka. esmu jaukāka un zinu, ka tas ir Andra nopelns, viņš mani mana, mēs viens otru mainam. mācamies saprast visu, kas ar mums notiek, ne vienmēr tas izdodas, bet vienmēr jau var pateikt: "piedod", tikai tad, ja to saka no sirds.
otra mana mīlestība ir teātris. vienmēr man tas ir paticis, bet nekad nebīju domājusi, ka būšu pati uz skatuves, pati tēlošu. labi, vēl tas ir tikai Siguldas teātris, bet sajūta - tas ir tikai sākums. nezinu gan vai būšu uz skatuves, vai aiz tās, bet man tik ļoti gribās būt tajā visā iekšā. he, mana pirmā loma: Ieviņa "Skroderdienas Silmačos". 2008. gada sezona. Šodien gan režisors teica, ka es varētu tēlot kārlēnu, kas gan man škiet nedauds komiski - kārlēns tač puika! bet, redz, Blaumanis, rakstot lugu, Kārlēna lomai esot bijis paredzējis meiteni. interesanti, izaicinājums. man šķiet, ka es varētu, būtu pat smieklīgi. pagāšnedēļ Dailē biju uz "Lolitu" un "Naži vistās". mīlu. vienkārši un patieis mīlu. izjūtu gan neviltotu, netveramu skaudību pret skuķi, kas mācās 10. klasē un jau atrodas uz Dailes skatuves galvenajā lomā. balta skaudība. nekas, gan jau arī es sasniegšu savas virsotnes, visi sasniedz savas virsotnes. kaut gan, atceros, kaut kur dzirdēju vai lasīju k-ko aptuveni tādu: ja esi sasniedzis savu mērķu griestus, tad tas nozīmē, ka griesti ir par zemu. he, piekrītu!