dīvaini, šodien visu, ko uzrakstu, to nodzēšu. nevaru domas sakopot. domāju gan par savu vietu dzīvē, starp cilvēkiem. domāju par attiecībām, laimi, šokolādēm, ko šodien tik daudz jau esmu apēdusi. šokolāde man ir kā glābiņš. ja uztrucos - tāfelīte šokolādes un šķietami norimst nervi. varbūt man tas vienkārši ir iesēdies prātā, jo, šķiet, kaut kur lasīju, ka tajā ir laimes vielas emzīni vai enzīni. ķīmija nekad nav bijusi mana stiprā puse. ai, cilvēka zemapziņa tik daudz ko izdara ar saprātu, laikam arī tāpēc tai ir tāda burvība. kaut gan piedrāzt to šokolādi - nekad nenomierinās.
nogalē ar Andri bijām pārāk pāguruši, pārāk aizņemti ar sevi, lai ieklausītos viens otrā. sanāca pamatīgais strīds. Andris tagad noteikti dusmotos par to, ko rakstu, bet tas biaj kā bija. viņš sāka raudāt. tas bija tik traģiski un tai pat brīdī skaisti. sasodīts! cik bieži jūs redzat vīriešus raudam un ne jau no prieka par Chelsias uzvaru pār Inter. viņi tā nemaz neraud. un man sāpēja. sāpēja, jo viņš raudāja, jo viņam bija grūti ar mani. tā sajūta tajā brīdī - bļāviens! mans mīļais raud. gribas krist uz ceļiem un izlūgtie spiedošanu par katru reizi, kad esmu viņam skaļākā tonī ko pateikusi. viņš raud... piedrātz! cik es, Tu, mēs neesam raudājušas viņu dēļ! protams, ir lietas gaužas asras par sīkumiem un tas ir vienkārši tāpēc, ka esam tādas, bet.. BET! protams, viņš raud ne jau sīkuma dēļ, tas ir nopietni - tā pat vien viņi neraud, bet tomēr - mēs arī ne. un parasti, kad mūsu acis ir kā mašīnas vējstikls Latvijas mērenajā joslā īpaši lietainā dienā, viņi parasti to pat neuztver nopietni, jo sievietes taču tā dara. raudāšana īstenībā ir ļoti intīma lieta. īstas asaras mēs nevēlamies izlikt skatlogos. bet kāpēc tas ir tik ļoti atšķirīgi starp dzimumiem. man gluži avi sirds lūza, ieraugot, kā mans mīļais raud. bet vai viņam vienmēr ir tādas pašas sajūtas, redzot mani?