/Skolā tika uzdots rakstīt eseju filozofijā. tēmas bija daudz. varbūt darīju muļķīgi - aizvēru acis un ar pirkstu iebakstīju satura rādītājā. brīvība. tad te nu būs mana eseja par brīvību/
Brīvība ir jebkuras ētiskās sistēmas centrālā tēma, kā arī katra konkrētā cilvēka tikumiskās atbildības izpausme. Brīvība nav pastāvējusi vienmēr, tā radās līdz ar personību. Brīvībai ir daudz šķautnes - gan politiskās, gan tikumiskās. Grūti teikt, kas ir brīvība kopumā, jo katram tā ir cita. Varbūt maniem vienaudžem tā ir iespēja dzīvot atsevišķi no vecākiem un neatskaitīties, varbūt kādam tā ir pilnīga vientulība, varbūt tā ir skaļa savu uzskatu propoganda. Es nezinu. It kā varētu specifiskāk runāt par tādām brīvības izpausmēm kā politiskā, reliģiskā, vārda vai kustību brīvība. Bet tās nav iespējam atdalīt. Vismaz man ne. Es runāšu par savu brīvību.
Vai es esmu brīva? Es pašķobu seju un izbolu acis, domāju. Nē, neesmu brīva. Vismaz ne tik brīva, cik gribētu vai varētu būt. Domāju, ka brīvībai traucē atkarības. Un tās ir katram. Ne jau narkotiku vai alkahola. Mums ir atkarība no sabiedrības. Es esmu atkarīga no cilvēkiem, ko mīlu, no lietām, kuras man patīk darīt un citiem šķietamiem sīkumiem, kas papildina manu dzīvi. Es nevaru būt brīva, ja man ir jārēķinās ar kādu.
